Ir tādas naktis, kad nevar aizmigt. Nevis tāpēc, ka kaut kas traucē, bet tāpēc, ka galva ir pilna ar domu tārpiem. Pagājušajā ceturtdienā man bija tieši tāda nakts. Pulkstenis rādīja divus, ārā lietus sita pret logu, un es gulēju, skatījos griestos un domāju par darbu, par rēķiniem, par to, kāpēc manā vecumā vēl joprojām nav skaidrs, ko es īsti gribu no dzīves. Sieva jau sen gulēja, suns saritinājies manās kājās. Bet es – es biju nomodā, kā jau vienmēr, kad sākās šie "domu vakari".
Pēc stundas mocīšanās es piecēlos, aizgāju uz virtuvi, uztaisīju tēju un apsēdos pie datora. Domas bija smagas, gribējās kaut ko, kas tās pārslēgtu. Ne jau smagu filmu vai grāmatu. Kaut ko ātru, dinamīsku, kas liek aizmirst par savu "es". Es atvēru pārlūku un ierakstīju pazīstamo adresi, bet tā nedarbojās. Serveris nebija pieejams. Es mēģināju vēlreiz – bez rezultāta. Tad atcerējos, ka mans kolēģis Andris reiz pieminēja alternatīvu. Meklētājā ierakstīju īpašo kombināciju un atradu īsto ceļu. vavada mirror. Noklikšķināju – un lapa atvērās kā pulkstenis.
Pirmās piecas minūtes es tikai skatījos. Navigācija, spēļu kategorijas, reklāmas. Sajūta tāda pati kā ierastajā versijā, bet kaut kā svaigāka. Es jau zināju, ko gribu – kaut ko vienkāršu, bez liekas stratēģijas. Izvēlējos automātu ar tropu tēmu – koši zaļš, palmas, putni. Sākumā ieliku desmit eiro. Nospiedu pirmo reizi – nekas. Otro – mazs laimests, trīs eiro. Trešo – atkal nekas. Ceturtajā reizē es jau biju gatavs padoties, kad uz ekrāna uzlēca četri vienādi simboli. Bonusa spēle! Sirds sāka pukstēt ātrāk. Es negaidīju, ka šajā stundā kaut kas notiks.
Bonusa raunds ilga apmēram minūti, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. Ekrāns mirgoja, simboli griezās, un beigās uzraksts: "Laimests 78 eiro" parādījās kā gaisma tuneļa galā. Es atspiedos krēslā un izelpoju. Smējos pie sevis – kā gan šī mazā lieta var tik ļoti ietekmēt garastāvokli? 78 eiro no desmit. Protams, tā nav bagātība. Bet sajūta bija kā no neliela uzvaras.
Tomēr nakts vēl nebija galā. Es izdzeru tēju līdz galam un nolēmu pamēģināt kaut ko citu. Ruleti. Es nekad neesmu sapratis tās likmes, bet kaut kāda sajūta man teica – vienkārši uzliec uz melno. 10 eiro. Bumbiņa griezās ilgi, gandrīz lēni, it kā ņirgājoties. Apstājās – 17 melns. Es uzvarēju. Vēl desmit. Kaut kas teica, lai turpinu – uz melno. Atkal uzvara. Vēl vienu reizi? Nē, šoreiz es uzliku uz sarkano. Un zaudēju. Bet bilancē jau bija 112 eiro no sākotnējiem desmit.
Tajā brīdī es sapratu – tā nav veiksme. Tā ir sajūta. Sajūta, ka tu vari kontrolēt mazliet no šīs haotiskās pasaules. Ka klikšķis var mainīt skaitļus, bet skaitļi var mainīt tavu omu. Man patika, ka spēlē ir kārtība – noteikumi, robežas, iespēja aprēķināt. Kaut gan rulete ir nejaušība, es jutu, ka man ir kāda ietekme. Vismaz pār savām emocijām.
Es turpināju vēl stundu. Pamēģināju dažādus automātus – vienu ar dinozauriem, otru ar kosmosu. Katrs nesa ko citu. Dažreiz laimestu, dažreiz ne. Bet man bija forši, ka nav garlaicīgi. Nakts pārvērtās par mazu piedzīvojumu, kur es biju galvenais varonis. Protams, bez kliedzošām fanfarām – tikai kluss datora ekrāns virtuvē, karsta tēja un es.
Pulkstenis jau rādīja piecus, kad es ievēroju, ka esmu noguris. Ne jau slikti, bet patīkami – kā pēc labas pastaigas. Es paskatījos uz bilanci – 154 eiro. No desmit. Man likās, ka tas ir simboliski. Kaut kāda zīme, ka bezmiega naktīm var būt arī labā puse. Ka domas, kas mocīja, ir pazudušas, un to vietā ir vienkāršs prieks par mazu uzvaru.
Nākamajā rītā sieva jautāja, kāpēc smaidu brokastīs. "Tikai labi izgulējos," es teicu. Bet patiesībā es vēl jutu to saviļņojumu no nakts. Zināju, ka neesmu kļuvis par spēlmani – es vienkārši atradu veidu, kā pārslēgt slēdzi, kad dzīve kļūst par smagu. Un, protams, es atcerējos adresi, kas man to ļāva. Vairs ne tikai galveno, bet arī rezerves. vavada mirror tagad bija manā grāmatzīmē.
Pēc pāris dienās es nolēmu atkārtot. Atkal vakars, atkal klusums, tikai šoreiz – nevis bezmiegs, bet apzināta vēlme atpūsties. Es atvēru to pašu spoguli, ieliku 20 eiro un nospēlēju pusotru stundu. Neuzvarēju daudz – tikai 35 eiro – bet izklaidējos. Man patika vērot, kā mainās raksti, kā griežas ruletes bumbiņa, kā mirgo gaismiņas. It kā maza ceļojuma iespēja, neizejot no mājām.
Draugi man jautā, vai es nebaidos, ka tas aizies par tālu. Es atbildu: "Jūs taču dzerat alu piektdienās. Es spēlēju. Katram savs veids, kā atslēgties." Svarīgākais ir noteikumi. Es vienmēr zinu, cik drīkstu zaudēt. Un vienmēr zinu, kad apstāties. Šī spēja – kontrolēt sevi – man ir svarīgāka par jebkuru laimestu.
Tajā pašā nedēļā man bija darba pasākums. Kolēģi stāstīja par savām brīvdienām, un Andris, tas pats, kurš man ieteica spoguli, pienāca un teica: "Nu ko, strādā?" Es pasmaidīju un atbildēju: "Jā, paldies. Mirklis bija īstajā laikā." Mēs abi sapratām, par ko runājam. Viņš pacēla glāzi un teica: "Par labām naktīm." Es piekritu. Jo tiešām – dažreiz viss, kas tev vajadzīgs, ir viens klikšķis, lai mainītu savu vakaru.
Šodien es vairs nebaidos no bezmiega naktīm. Zinu, ka man ir plāns B. Zinu, ka ir vieta, kur varu aizbēgt uz stundu, nekur nebraucot. Un tas man dod mieru. Ne jau nauda, ko tur laimēju. Bet apziņa, ka esmu atradis savu veidu, kā tikt galā ar domām. Kad atkal sāk krāties nemiers, es vienkārši aizeju uz virtuvi, uztaisu tēju, atveru grāmatzīmi un atļaujos mazliet neprāta. Jo dzīve jau tā ir pietiekami nopietna. Kāpēc gan neļaut sev būt vieglam kaut reizi pa reizei? Un, ziniet, varbūt tāpēc manas naktis tagad ir daudz mierīgākas. Vismaz zinu, ka pats varu tās pārveidot.
|